Akadēmiskais centrs
No vecākiem, kas arī savā laikā absolvējuši Latvijas Universitāti, biju dzirdējusi par studiju sākuma atzīmēšanas pasākumu – Aristoteļadienu, kas senāk norisinājās 31. augustā, taču mums, 2009. gada Juridiskās fakultātes pirmā kursa studentiem – 6. septembrī*. Pēc nelielā vasaras brīvlaika, kurš man darba dēļ sākās tikai 23. augustā, ar prieku gaidīju šo dienu, kam vajadzēja būt citādākai nekā tik ļoti pierastajai Zinību dienai, kas bija obligāta skolas laikā.
Bija jāierodas 14.00, kas pats par sevi ir patīkams pārsteigums pēc tikko minētajiem mūžīgajiem pirmajiem septembriem ar ierašanos jau deviņos no rīta. Kad bijām puslīdz sapulcējušies, mums nācās stāvēt rindā, kuras galā mums uzsmaidīja, atzīmēja sarakstā un, atstājot patiešām patīkamu iespaidu par LU JF Studentu pašpārvaldes cilvēkiem, lūdza iet ieņemt vietu LU Mazajā Aulā, kas pārsteidza ar savu neatkārtojamo griestu rotājumu.
Sēžot tur un gaidot LU JF dekānes Kristīnes Stradas- Rozenbergas un prodekānes Anitas Rodiņas uzrunu, izjūtu maisījums bija pavisam dīvains – prieks par to, ka tikts šeit, Juridiskajā fakultātē; neliels satraukums par to, vai kursabiedri būs jauki, atsaucīgi un forši; iekšēji smiekli par to, ka nākamajā dienā taču lekcijas, bet mums paredzēts ballēties līdz pašam rītam, un vēl pārsteigums par tik daudziem paziņām, kas arī izvēlējušies studēt JF.
Pirmsaristoteļa pasākums bija patiešām izdevies – un to saku ne tikai tāpēc, ka mūsu grupa bija tā, kas gandrīz visos kontrolpunktos ieguva augstāko novērtējumu, bet arī tāpēc, ka tā ļāva jau pirmajā dienā mazliet iepazīt savus grupas biedrus, izsmieties, izstaigāt LU galveno ēku, saprotot, ka nekad mūžā neiemācīšos bez problēmām atrast pareizo ceļu.
Kontrolpunkti bija izkārtoti, ietverot svarīgākos galvenās ēkasjaukumus – jumtu, LU karceri, Senāta zāli, Studentu pašpārvaldes kabinetu, Tiesas zāli, kurā mūsu grupai izdevās sevi parādīt satriecoši oriģināli, un pārējās nozīmīgākās vietas, kas atrodas Latvijas Universitātes galvenajā ēkā.
Košākais piedzīvojums laikam bija jumta apmeklējums – jo mums tur vajadzēja stāvēt, baudīt skatu, kas paveras no nelielā laukumiņa, jestri dziedāt un nelikties ne zinis par lietu, kas tobrīd gāza straumēm. Lieki piebilst, ka lietus netraucēja mums iegūt maksimālo punktu skaitu.
Kad bijām izgājuši paredzēto maršrutu pa LU telpām un nedaudz paēdināti, un ar pūlēm tikuši pie dāsni piedāvātā Red Bull, tad visiem bija jāsadodas rokās un vieglā riksī jādodas uz Doma laukumu, kur vajadzēja norisināties īstajam Aristoteļa pasākumam. Ziniet, ja vesels bars (un es tiešām domāju – BARS) jauno JF studentu gāžas ārā pa Raiņa bulvāra deviņpadsmitās ēkas durvīm, tad skats ir iemūžināšanas vērts, ko daudzi garāmgājēji, kas laipni deva mums ceļu, arī darīja.
Doma laukumā visi LU studenti bija sagatavojuši kādu pazīšanās zīmi, ko tad arī izrādīja, no sirds bļaustoties un izkliedzot savas fakultātes saukli. Mums, juristiem, bija ieplānota Juristu deja, kam vajadzēja pārstāvēt milzīgo daudzumu studentu un parādīt pārējiem, ka „ja tu neesi jurists, tu neesi nekas!”, kas lieliski izdevās, jo JF lielajam studentu skaitam ir priekšrocība – bez pūlēm iespējams pārkliegt pārējos studentus. Man pašai visdziļāk no Doma laukumā pieredzētā atmiņā palika fizmatu sauklis „veselā miesā vesels litrs” un arī divdomīgais LU Pedagoģjas un Psiholoģijas fakultātes īsais un vieglāk izrunājamais nosaukums – pedpsihi, kas, manuprāt, izklausās pamatīgi divdomīgi.
Pēc Aristoteļa uzrunas devāmies gājienā atpakaļ uz Galveno ēku, un tad mums bija nedaudz brīva laika, ko pavadīt pēc saviem ieskatiem, jo lielā Aristoteļa dienas ballīte sākās tikai ap 21.00.
Kad bijām iekļuvuši Lielās ballītes norises vietā, tusiņš varēja sākties, un visi, kas bija ieradušies, pēc vislabākās sirdsapziņas arī ballējās. Mūzikas izvēle bija lieliska, ņemot vērā dažādās LU studentu muzikālās gaumes, un katrs bija spējīgs uzstājošos mūziķu vidū atrast kaut ko sev. Es pati visvairāk priecājos par Voiceku Voisku, jo tā ir visīstākā ballīšu un tusiņu mūzika, pie kuras var izdejoties tā, ka maz neliekas, bet arī Gustavo un Roberts Gobziņž bija nepārspējamisavā elementā.
Kopumā atskatoties uz Aristoteļa dienas pasākumiem, es patiesi varu sacīt – tie bija izdevušies, tie savā ziņā atspoguļoja LU studenta dzīvi, kas nozīmē ne tikai no nopietnas studijas, bet arī kārtīguiztusēšanos; tie patīkami iesāka jauno studiju semestri, liekot aizmirst nelielās bailes, ka tik nopietnā fakultātē laiks izklaidēm tiks pamatīgi saīsināts. Par izklaidēm es dziļi kļūdījos – un tas man liek mesties studijās ar vēl lielāku entuziasmu.
* JFSP piezīme- Aristotelis studentus vienmēr sveicis dienā pirms studiju uzsākšanas. Pēdējos 5 gadus katru semestri iesākam septembra/februāra pirmajā „pilnajā” nedēļā.
Bija jāierodas 14.00, kas pats par sevi ir patīkams pārsteigums pēc tikko minētajiem mūžīgajiem pirmajiem septembriem ar ierašanos jau deviņos no rīta. Kad bijām puslīdz sapulcējušies, mums nācās stāvēt rindā, kuras galā mums uzsmaidīja, atzīmēja sarakstā un, atstājot patiešām patīkamu iespaidu par LU JF Studentu pašpārvaldes cilvēkiem, lūdza iet ieņemt vietu LU Mazajā Aulā, kas pārsteidza ar savu neatkārtojamo griestu rotājumu.
Sēžot tur un gaidot LU JF dekānes Kristīnes Stradas- Rozenbergas un prodekānes Anitas Rodiņas uzrunu, izjūtu maisījums bija pavisam dīvains – prieks par to, ka tikts šeit, Juridiskajā fakultātē; neliels satraukums par to, vai kursabiedri būs jauki, atsaucīgi un forši; iekšēji smiekli par to, ka nākamajā dienā taču lekcijas, bet mums paredzēts ballēties līdz pašam rītam, un vēl pārsteigums par tik daudziem paziņām, kas arī izvēlējušies studēt JF.
Pirmsaristoteļa pasākums bija patiešām izdevies – un to saku ne tikai tāpēc, ka mūsu grupa bija tā, kas gandrīz visos kontrolpunktos ieguva augstāko novērtējumu, bet arī tāpēc, ka tā ļāva jau pirmajā dienā mazliet iepazīt savus grupas biedrus, izsmieties, izstaigāt LU galveno ēku, saprotot, ka nekad mūžā neiemācīšos bez problēmām atrast pareizo ceļu.
Kontrolpunkti bija izkārtoti, ietverot svarīgākos galvenās ēkasjaukumus – jumtu, LU karceri, Senāta zāli, Studentu pašpārvaldes kabinetu, Tiesas zāli, kurā mūsu grupai izdevās sevi parādīt satriecoši oriģināli, un pārējās nozīmīgākās vietas, kas atrodas Latvijas Universitātes galvenajā ēkā.
Košākais piedzīvojums laikam bija jumta apmeklējums – jo mums tur vajadzēja stāvēt, baudīt skatu, kas paveras no nelielā laukumiņa, jestri dziedāt un nelikties ne zinis par lietu, kas tobrīd gāza straumēm. Lieki piebilst, ka lietus netraucēja mums iegūt maksimālo punktu skaitu.
Kad bijām izgājuši paredzēto maršrutu pa LU telpām un nedaudz paēdināti, un ar pūlēm tikuši pie dāsni piedāvātā Red Bull, tad visiem bija jāsadodas rokās un vieglā riksī jādodas uz Doma laukumu, kur vajadzēja norisināties īstajam Aristoteļa pasākumam. Ziniet, ja vesels bars (un es tiešām domāju – BARS) jauno JF studentu gāžas ārā pa Raiņa bulvāra deviņpadsmitās ēkas durvīm, tad skats ir iemūžināšanas vērts, ko daudzi garāmgājēji, kas laipni deva mums ceļu, arī darīja.
Doma laukumā visi LU studenti bija sagatavojuši kādu pazīšanās zīmi, ko tad arī izrādīja, no sirds bļaustoties un izkliedzot savas fakultātes saukli. Mums, juristiem, bija ieplānota Juristu deja, kam vajadzēja pārstāvēt milzīgo daudzumu studentu un parādīt pārējiem, ka „ja tu neesi jurists, tu neesi nekas!”, kas lieliski izdevās, jo JF lielajam studentu skaitam ir priekšrocība – bez pūlēm iespējams pārkliegt pārējos studentus. Man pašai visdziļāk no Doma laukumā pieredzētā atmiņā palika fizmatu sauklis „veselā miesā vesels litrs” un arī divdomīgais LU Pedagoģjas un Psiholoģijas fakultātes īsais un vieglāk izrunājamais nosaukums – pedpsihi, kas, manuprāt, izklausās pamatīgi divdomīgi.
Pēc Aristoteļa uzrunas devāmies gājienā atpakaļ uz Galveno ēku, un tad mums bija nedaudz brīva laika, ko pavadīt pēc saviem ieskatiem, jo lielā Aristoteļa dienas ballīte sākās tikai ap 21.00.
Kad bijām iekļuvuši Lielās ballītes norises vietā, tusiņš varēja sākties, un visi, kas bija ieradušies, pēc vislabākās sirdsapziņas arī ballējās. Mūzikas izvēle bija lieliska, ņemot vērā dažādās LU studentu muzikālās gaumes, un katrs bija spējīgs uzstājošos mūziķu vidū atrast kaut ko sev. Es pati visvairāk priecājos par Voiceku Voisku, jo tā ir visīstākā ballīšu un tusiņu mūzika, pie kuras var izdejoties tā, ka maz neliekas, bet arī Gustavo un Roberts Gobziņž bija nepārspējamisavā elementā.
Kopumā atskatoties uz Aristoteļa dienas pasākumiem, es patiesi varu sacīt – tie bija izdevušies, tie savā ziņā atspoguļoja LU studenta dzīvi, kas nozīmē ne tikai no nopietnas studijas, bet arī kārtīguiztusēšanos; tie patīkami iesāka jauno studiju semestri, liekot aizmirst nelielās bailes, ka tik nopietnā fakultātē laiks izklaidēm tiks pamatīgi saīsināts. Par izklaidēm es dziļi kļūdījos – un tas man liek mesties studijās ar vēl lielāku entuziasmu.
* JFSP piezīme- Aristotelis studentus vienmēr sveicis dienā pirms studiju uzsākšanas. Pēdējos 5 gadus katru semestri iesākam septembra/februāra pirmajā „pilnajā” nedēļā.
