Akadēmiskais centrs
Jau kādu laiku pirms 3.marta, kad bija paredzēts brauciens baudīt ziemas priekus ārpus pilsētas mūriem, fakultātē tika izlīmēti koši plakāti, kas aicināt aicināja studentus piedalīties aktīvā sporta / atpūtas pasākumā.
Pieteikties varēja līdz 27.februārim, tomēr bija pāris veiksmīgo, kam tas izdevās arī pēc termiņa beigām... Tātad viss sākās 3.marta rītā, kad jau ap pus desmitiem bija manāma rosība LU galvenās ēkas lielajā garderobē, studenti ar lielām somām, iepakotām slēpēm vai sniega dēļiem... Dažs varētu nodomāt – entuziasti. Laikam jau tā arī bija, jo īsi pirms desmitiem no rīta vēl kādi pāris ziemas prieku mīļotāji bija redzami, nākot no semināra (kas notika pirmās lekcijas laikā), viņi steigšus saģērbās un bija gatavi kāpt autobusā, lai brauktu uz kalnu...
Tikai autobuss mazliet kavējās, visi draudzīgi, ārā sapulcējušies, to gaidījām. Un sagaidījām – atbrauca 2 autobusi, jo braucēju skaits bija tuvu 90 cilvēkiem. Varbūt vēl nedaudz bija jāpagaida kāds nokavējies students, un tad jau varējām doties uz Tukuma pusi. Pa ceļam uz kalnu, autobusā tika izspēlēta viktorīna par Ziemas Olimpiskajām spēlēm, labākie saņēma veicināšanas balvas. Valdīja vispārēja jautrība.
Milzkalnē iebraucām pirms pulksten 12:00. (Nedaudz vēlāk pievienojās tie, kas nebrauca kopā ar pārējiem autobusos.) Trase vēl nebija atvērta, pulcējāmies pie inventāra nomas un gaidījām darba laika sākumu, ilgi gan nebija jāsalst ārā, jo drīz vien tikām nomas telpās (siltumā) un varējām saņemt inventāru (ja pašam nebija līdzi) un pacēlāja elektronisko karti.
Nu ziemas prieki varēja sākties! Ar slēpēm, sniega dēļiem – kā nu kurš – laidāmies no kalna, tad atkal pie pacēlāja, lai tiktu atpakaļ augšā...
Trijos visi atkal sanācām kopā, lai piedalītos pašpārvaldes sagatavotajās stafetēs. Studentiem bija jāsadalās divās komandās (katrā pusē bija slēpotāji un snovotāji). Skats visai nepierasts – pulciņš jauniešu stāv sapulcējušies rindiņā viens aiz otra, pie kājām sniega dēļi visiem... Vai arī nākamajā stafetē – tas pats ar slēpotājiem. Sacensības gars virmoja gaisā. Viens otram piepalīdzot, velkot, stumjot pa sniegu, arī reizēm iekrītot kupenā, sīvi cīnījās „Rozā ziloņi” un „Zilie vaļi”, tomēr par uzvarētājiem kļuva komandas „Zilie vaļi” dalībnieki. Bija arī savi fotogrāfi, pareizāk gan laikam būtu sacīt – fotogrāfes, kas centās iemūžināt interesantākos mirkļus no kopējās jautrības...
Jāsaka – laiks tiešām bija izdevies! No paša rīta spīdēja saule, vēlāk – laiks mazliet mākoņains, pēcpusdienā sniga sniegs, bija jau arī cilvēki, kam tas nepatika, jo acis aizsniga un trasē redzamība pasliktinājās, taču, neraugoties uz to visu, gaisotne bija fantastiska... Vēlāk sniegs pierima, kalna virsotnē cauri mākoņiem spraucās saules stari...
Pasākums tuvojās nobeigumam, tik labi bija, ka gandrīz vai negribējās braukt mājās... Vēl tik jāpārģērbjas, jānodod inventārs. Nelielas formalitātes, varbūt mazas aizķeršanās, kas tomēr tika atrisinātas veiksmīgi.
Atkal sakāpām autobusos (citi – automašīnās) un devāmies mājup.. Mazliet noguruši, klusāki kā turpceļā, taču piepildīti ar patīkamām izjūtām... Ar mirdzumu acīs un gandarījumu par pavadīto dienu svaigā gaisā Milzkalnā.
Pieteikties varēja līdz 27.februārim, tomēr bija pāris veiksmīgo, kam tas izdevās arī pēc termiņa beigām... Tātad viss sākās 3.marta rītā, kad jau ap pus desmitiem bija manāma rosība LU galvenās ēkas lielajā garderobē, studenti ar lielām somām, iepakotām slēpēm vai sniega dēļiem... Dažs varētu nodomāt – entuziasti. Laikam jau tā arī bija, jo īsi pirms desmitiem no rīta vēl kādi pāris ziemas prieku mīļotāji bija redzami, nākot no semināra (kas notika pirmās lekcijas laikā), viņi steigšus saģērbās un bija gatavi kāpt autobusā, lai brauktu uz kalnu...
Tikai autobuss mazliet kavējās, visi draudzīgi, ārā sapulcējušies, to gaidījām. Un sagaidījām – atbrauca 2 autobusi, jo braucēju skaits bija tuvu 90 cilvēkiem. Varbūt vēl nedaudz bija jāpagaida kāds nokavējies students, un tad jau varējām doties uz Tukuma pusi. Pa ceļam uz kalnu, autobusā tika izspēlēta viktorīna par Ziemas Olimpiskajām spēlēm, labākie saņēma veicināšanas balvas. Valdīja vispārēja jautrība.
Milzkalnē iebraucām pirms pulksten 12:00. (Nedaudz vēlāk pievienojās tie, kas nebrauca kopā ar pārējiem autobusos.) Trase vēl nebija atvērta, pulcējāmies pie inventāra nomas un gaidījām darba laika sākumu, ilgi gan nebija jāsalst ārā, jo drīz vien tikām nomas telpās (siltumā) un varējām saņemt inventāru (ja pašam nebija līdzi) un pacēlāja elektronisko karti.
Nu ziemas prieki varēja sākties! Ar slēpēm, sniega dēļiem – kā nu kurš – laidāmies no kalna, tad atkal pie pacēlāja, lai tiktu atpakaļ augšā...
Trijos visi atkal sanācām kopā, lai piedalītos pašpārvaldes sagatavotajās stafetēs. Studentiem bija jāsadalās divās komandās (katrā pusē bija slēpotāji un snovotāji). Skats visai nepierasts – pulciņš jauniešu stāv sapulcējušies rindiņā viens aiz otra, pie kājām sniega dēļi visiem... Vai arī nākamajā stafetē – tas pats ar slēpotājiem. Sacensības gars virmoja gaisā. Viens otram piepalīdzot, velkot, stumjot pa sniegu, arī reizēm iekrītot kupenā, sīvi cīnījās „Rozā ziloņi” un „Zilie vaļi”, tomēr par uzvarētājiem kļuva komandas „Zilie vaļi” dalībnieki. Bija arī savi fotogrāfi, pareizāk gan laikam būtu sacīt – fotogrāfes, kas centās iemūžināt interesantākos mirkļus no kopējās jautrības...
Jāsaka – laiks tiešām bija izdevies! No paša rīta spīdēja saule, vēlāk – laiks mazliet mākoņains, pēcpusdienā sniga sniegs, bija jau arī cilvēki, kam tas nepatika, jo acis aizsniga un trasē redzamība pasliktinājās, taču, neraugoties uz to visu, gaisotne bija fantastiska... Vēlāk sniegs pierima, kalna virsotnē cauri mākoņiem spraucās saules stari...
Pasākums tuvojās nobeigumam, tik labi bija, ka gandrīz vai negribējās braukt mājās... Vēl tik jāpārģērbjas, jānodod inventārs. Nelielas formalitātes, varbūt mazas aizķeršanās, kas tomēr tika atrisinātas veiksmīgi.
Atkal sakāpām autobusos (citi – automašīnās) un devāmies mājup.. Mazliet noguruši, klusāki kā turpceļā, taču piepildīti ar patīkamām izjūtām... Ar mirdzumu acīs un gandarījumu par pavadīto dienu svaigā gaisā Milzkalnā.
