Sestdienas, 1. marta, rītā satikāmies Rīgas dzelzceļa stacijā. Bijām četri ceļa gājēji – Haralds, Rihards, Pauls un pārgājiena vadītājs Toms. Iesēdāmies vilcienā un iesākās  pusotru stundu ilgs brauciens uz Skulti. Laiku īsinājām sarunās. Kad vilciena "balstiņa" vēstīja par Skultes pieturu, izkāpām no vilciena un attapāmies samērā nomaļā vietā. Pēc līdzpaņemtās kartes noteicām savu atrašanās vietu un caur privātmāju puduri devāmies uz Skultes centru. Kā pravietiska zīme mūs sagaidīja kādā pagalmā mākslinieciski novietotais uzmundrinošais uzraksts "Ļaunuma impērija". Sestdienas rīts Skultē izrādījās visai darbīgs – tirgus laukumā no mašīnu bagāžniekiem ļaudis tirgoja dažnedažādas drēbes, svečturus, pannas un citas saimniecībā vairāk vai mazāk noderīgas lietas. Pēkšņi attapāmies, ka neesam nodrošinājušies ar tējas krājumiem. Šo kļūdu labot devāmies uz vietējo pārtikas veikalu. Pārdevēja mūs iepazīstināja ar savu sortimentu un izšķīrāmies par labu jasmīnu tējai. Te piepeši mums blakus iznira kāda kundze un klusi iečukstēja ausī: "Visu ko, tikai neņemiet jasmīnu tēju!" Pēdējā brīdī atteicāmies no pirkuma un samainījām to pret dzērveņu tēju. Sākām soļot. Mērķis bija nonākt pie jūras un gar to virzīties uz ziemeļiem. Pēc kāda laika mūsu skatam atklājās jūra. Vēja praktiski nebija, un ūdens virsma bija gluda kā spogulis. Piekrastē vietām balti vizēja pēdējie ledus lauki. Sīkākas un prāvākas straumītes smilšainajā krastā bija izgrauzušas dabiskas smilšu pilis un fantastiskus „kanjonus”. Pēkšņi, saucienu "Nē, Duksi, nē!" pavadīts, no kāpām iznira suns un lēkšoja tieši mūsu komandas virzienā. Ceļu turpinājām, pārrunājot dažādas šausmu filmas. Secinājām, ka mūsu pārgājiens būtu lielisks ietvars filmai Blēras raganas stilā. Šī atziņa laika gaitā tikai pastiprinājās, jo jūras krastā periodiski bija izvietoti savādi izskalotu baļķu un akmeņu krāvumi. Koki parasti bija sadēstīti ar galotnēm zemē un saknēm gaisā. Šādas mistiskas vietas ik pēc dažiem kilometriem atkārtojās visā maršruta garumā. Savdabīgu izklaidi sagādāja neskaitāmie strauti un upītes, kas no Vidzemes plūda jūrā. Parasti mēs tiem pārlēcām pāri, taču divas straumes savā platumā un dziļumā izrādījās nopietnāks šķērslis. Tajās reizēs mēs ūdenī metām baļķēnus un akmeņus, lai izveidotu Indiana Džounsa cienīgas pārejas. Ap pulksten sešiem sāka tumst. Bijām nosoļojuši jau stundas gājiena attālumā no Tūjas un nolēmām ierīkot apmetni. Sākotnēji plānoto 16 km vietā bijām nogājuši tuvu pie 30! Vēja nebija, un ugunskurs prasīja saudzīgu izturēšanos. Šajā ziņā izcēlās Pauls, vairākas reizes netīšām izspārdot, aplejot un citādi „apvainojot” uguni. Toms bija somā ielicis tumbiņas un vakars pagāja tīri omulīgā gaisotnē mūzikas pavadībā. Visu dienu bija dūšīgi soļots, tādēļ ap pulksten desmitiem posāmies uz naktsguļu, sarunājuši ar rīta gaismu celties un deviņos sākt atceļu. Gulēt nebija auksti, taču nepierasti gan. Svētdienas rītā, izkāpjot no telts, apkārtni klāja neliela migla. Debesis bija pelēkas, vēja aizvien nebija. Neviens nebija īpaši runātīgs. Centāmies iekurināt uguni brokastu tējai. Ņemot katliņu nost no ugunskura, Rihards apdedzināja roku. "Šī patiešām vairs nav tiesību teorija...," apcerīgi novilka Haralds.  Telts apvalks bija norasojis ar ūdens pilieniņiem. Toms mācēja stāstīt, ka tur kondensējusies mūsu elpa. Sakravājāmies promiešanai un nokopām nometnes vietu. Pēc stundu ilgas raitas soļošanas sasniedzām Tūjas centru. Tur raksta autors nošķīrās no pārējiem, jo nejutās vesels un bija izlēmis uz Rīgu braukt ar autobusu. Pārējie trīs biedri turpināja iet paātrinātā tempā, cerot sasniegt Skulti pirms sešiem vakarā. Liels bija mans izbrīns, pustrijos saņemot ziņu, ka viņi jau nonākuši galā. Pārgājiens izvērtās par varenu atgriešanos pie dabas pēc ziemas miega. Aiz sevis atstājām nepilnus 60 kilometrus un, kā teikt, apostījām pavasari.

Bildes no pārgājiena vari apskatīt ŠEIT!