Academic Centre
Bet pēc gaidpilnām minūtēm topošie juristi tiek iedalīti mazākās grupās - lai vieglāk atcerēties cits cita vaibstus un pie reizes arī nodibinātu kontaktus ar jaunajiem grupas biedriem, kuri kļūs par atbalsta plecu lekcijās, kurās nāks miegs, vai eksāmenos, kuros šķitīs, ka cita glābiņa vairs nav.
Drīz vien kopā ar atsaucīgiem un smaidīgiem vecāko kursu studentiem mēs, pirmkursnieki, lai nevajadzētu apsvērt iespēju par kompasa iegādi, apguvām Juridiskās fakultātes gaiteņu labirintus, atklājot gan vietas, kurās, iespējams, otrreiz nekad vairs neatgriezīsimies, gan arī mājīgākas telpas, kurās pavadīsim lielu daļu no savas studentu dzīves.
Ekskluzīvu apmeklējumu sadaļā gozējās tādu telpu apskate kā LU Senāta zāle, Dekanāts ar leģendāro ķirškoka galdu un pat vienreizēja iespēja vērot Rīgas panorāmu no LU jumta. Ar VIP biļetēm tur nokļūt var tikai retais - mums nācās stāties priekšā sarežģītiem, elpu aizraujošiem uzdevumiem, lai nopelnītu caurlaides tik grandiozu vietu apskatei.
Dekanāts paliks atmiņā ar varen’ nopietnu cilvēku - dekānu - portretu apskati un grupas zvēresta došanu - atbildīgu, bet reizē arī uzjautrinošu procesu, jo zvērests tapa no pašu izvēlētiem īpašības vārdiem, kurus, pašiem to nezinot, bijām izvēlējušies ļoti trāpīgus. Tas bija pirmais dokuments, kurš pilnā nopietnībā jāapliecina ar mūsu visu parakstiem.
Senāta durvis plaši vēra vaļā pēc izskata ļoti jauki cilvēki, taču mūsu domas ātri vien mainījās - Studentu pašpārvaldes biedri ar savu gudrību spēja radīt kompleksus pat visdrošsirdīgākajam pārgalvim, kad nācās aizstāvēt Jānīša un Rīgas Satiksmes intereses, risinot abu pušu savstarpējās nesaskaņas. Te nu gan līdzēja tikai grupas biedru morālais atbalsts, kuri čukstus uzmundrināja un pat teica priekšā aizstāvības runas.
Līdz šim tikai filmās redzēto realizējām tiesu izspēlē. Piepildīdami savus mazos sapņus, mēs uz dažām minūtēm kļuvām par advokātiem un tiesnešiem, savukārt skarbajā realitātē tikām atgriezti, attopoties pat karcerī. Jā, tieši Tiesu izspēļu zālē mūsu jaunizcepto juristu grupu vienoja visgardākie smiekli, kad uzzinājām, ka apsūdzētās Annas Nevainīgās tēlā iejutās meitene, kuras īstais vārds ir Anna. Lieki piebilst, ka pašlaik viņas īstās identitātes uzzināšana vairs mūs nesatrauc, jo tāda viņa mūžam būs - Anna Nevainīgā, kurai mūždien gadās ķibeles ar matu taisnotājiem.
Notikumu virpulis tik ļoti aizrāva, ka ātri vien jutāmies kā "savējie" - bijām īstajā vietā, īstajā laikā un starp īstajiem cilvēkiem. Pilnās balsīs kliedzām leģendāras fakultātes frāzes un traucāmies vienotā plaukstu ķēdē cauri Rīgas ielām, tiesājām gardās pusdienmaizes un cieši spiedāmies mazajā Studentu Pašpārvaldes telpā. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt.
Pirms-Aristotelī un vēlāk Aristoteļa pasākumā atradām sev tuvus studiju biedrus, ar kuriem kopā iekarot zināšanu kalnus, kā arī vienkārši labus draugus visam universitātes un varbūt pat dzīves laikam. Šo patīkamo atmiņu par Pirms-Aristoteli glabās kopīgās bildes un piederības sajūta sirdī.
