Pirmkursnieki ciemojas Augstākajā tiesā

Vairumam somas saturs neatbilda prasībām, bet, protams, ka neviens no mums neko noziedzīgu pasākt negatavojās, līdz ar to visi tikām iekšā veiksmīgi. Tālāk devāmies uz tiesas zāli, kur tikāmies aci pret aci ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču. Kā viņš pats atzinās, nekādu lekciju vai runu sagatavojis mums nebija, bet tieši tas radīja tādu viegluma atmosfēru, jo nebija konkrētu standartu un rāmju stāstītajā, uzzinājām vairāk par tiesneša darba otru pusi, nevis tikai teorētisko. Mums tika pastāstīts, ka tiesneša darbs nav iegrožojams konkrētās dienas stundās, jo, ja kādā dienā nav „domājamais”, tad kāzusu atrisināt vienkārši nav iespējams, līdz ar to problēmas risināšana tiek atlikta uz citu dienu, iespējams, pat uz vēlām vakara stundām. Tiesneša darbam ir psiholoģisks raksturs, ir jāprot iedziļināties likuma pārkāpēja dzīvē, situācijā un jāsaprot, vai šis cilvēks ir pārmācāms vai tomēr vairs nav. Pārrunājot Latvijas tiesu sistēmu, kā arī tiesas spriešanu, to, kas drīkst un kas nedrīkst atrasties tiesas zālē, kā arī apskatot un apspriežot jauno audio-video sistēmu tiesas zālēs, aizritēja nedaudz vairāk kā stunda, un mums bija jādodas tālāk – uz muzeju, kas atradās tajās pašās telpās. Nedaudz ieceļojām Augstākās tiesas vēsturē. Pats vērtīgākais šī muzeja īpašums esot Civillikums cietos vākos, ar sudraba rāmīti uz tā, kura lapu malas appūstas ar zelta putekļiem. Apskatījām arī dažādas likumu grāmatas, vēsturiskus priekšmetus kā, piemēram, Krievijas universitāšu absolventu zīmi, LU zinātņu doktora nozīmi, amata ķēdi, amata tērpu jeb mantiju un daudz ko citu. Vērojot tieši šīs divas pēdējās lietas, tā vien gribējās pašai piemērīt un uzreiz arī sēsties tiesneša krēslā, kas vēlāk arī izdevās, tiesa gan ne uzreiz. Kad visi vēstures priekšmeti bija apskatīti, tālāk devāmies uz Senāta telpu, kur visi kā viens kā vienu no pirmajām lietām, ievērojām uzrakstu, kas rotāja visu pretējo sienu: „Viens likums – viena taisnība visiem”. Tur arī visi pēc kārtas fotografējāmies, un es patiešām jutos kā ekskursijā, vien mazliet aizdomājoties par to, ka varbūt ar daļu no saviem kursa biedriem jau pēc kāda laika tiksimies turpat, tikai jau citās lomās un nevis skatīsimies kā uz svešu vietu un tikai uz mirkli iejutīsimies šeit strādājošo lomās, bet tur strādāsim un būsim tie, kuru vietā arī kāds gribētu būt. Tālākais gala mērķis jau bija cita tiesas zāle, kurā bija būris jeb režģu telpa, kur nopratinātajam vai vairākiem nopratinātajiem bija jāuzturas tiesas sēdes laikā. Tur arī visi fotografējāmies un beidzot arī bija iespēja iejusties tiesneša lomā. Sajūtas visnotaļ patīkamas un interesantas. Kopumā vērtējot šo pasākumu, es varu pateikt to, ka radās daudz lielāka izpratne par to, kas notiek aiz LR AT durvīm un pārliecība, ka tiešām vēlos šo kursu sekmīgi pabeigt. Tika ieviesta lielāka interese par to visu, iedegās kvēlāka degsme mācīties un sasniegt to, ko ir sasnieguši šie cilvēki, kuri tur jau strādā un dara tik daudz mūsu valsts labā. Manuprāt, šī bija lieliska iespēja ikvienam no mums pārliecināties vai esam savā īstajā vietā, kā arī bija jūtama zināma uzticība mums, jo, ielaižot mūs šajās telpās, tiek apliecināts, ka mūs tur jau kāds gaida- gaida, kad būsim izglītoti tik tālu, lai varētu ieviest kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu, atklātu ar vien jaunas un jaunas problēmas, risinātu tās un dotu labumu visai sabiedrībai kopumā. Paldies par iespēju!

Bilžu galerija