Academic Centre
Tas bija 16. oktobris, kad pie viesnīcas „Rīga” ieejas varēja manīt jauno LU JF studentus, kas pūļiem vien devās iekšā pa durvīm, lai sastaptos ar jauki smaidošajiem Stdentu pašpārvaldes pārstāvjiem, apsveicinātos ar viņiem un dotos ballei paredzētajā telpā, kas gan mazliet smaržoja pēc padomju laikiem. Bet tas nekas. Labi bija tik un tā.
Dresskods – abpus likumam. Ņemot vērā šo varen labi izdomāto un pārdomāto tēmu, drīkstēja ģērbties tā, kā sirds kāroja: daži kļuva par Korejas noziedzīgās pasaules līderu bērniem, daži - par pašpārliecinātiem, naudīgiem un iznesīgiem mafiju bosiem ar daiļavām katrā elkonī, vēl daži pārvērtās par sātaniem, kas vilina godīgus ļaudis kriminālpārkāpumu pasaulē.
Protams, bez fotografēšanās neiztikt, zibspuldzes mirdzinājās visās malās, pat es un mana burvīgā, uz sliekšņa satiktā kompānija pierunāja turpat ārā iznākušo mūziķi mūs nobildēt. Par bildēm nezinu, tās droši vien sanāca.. noziedzīgas.
Sākumā, kad cilvēki bariem vien bija aplipuši ap necilo, bet vienlaicīgi iespaidīgi lēto bāra leti, balle pat lāgā negribēja iesākties, bet, kad visi jau mazliet bija iesiluši, viss sāka rādīties arvien gaišākās krāsās. Dīdžejs lika mūziku, kas gluži vai pavēl dejot, dīdžeju ik pa brīdim nomainīja mūziķi, viņu nosaukums bija M.ART.A, un mūzika bija tāda.. tāda jauka, bet, godīgi sakot, man jauno juristu ballei prasītos kaut kas mazliet citādāks. Protams, ikdienā par tādu mūziku kā M.ART.A es stāvu un krītu, bet tam vakaram, kad galvā pludoja vīns un citi brīnumaini dzērieni, man likās, ka labāk kustēties un baudīt klātesošo sabiedrību būtu pie kaut kā veca, ilgi pārbaudīta, jestra un plaši pazīstama.
Bet kopumā – lai arī nakts laikā sanāca peldēt no balles uz kādu blakus vietiņu un atkal atpakaļ – varu sactīt vienīgi to, ka no tādiem pasākumiem aizraujas elpa tik ilgi, ka prieks ir vēl pusotru nedēļu pēc tā. Man vēl arvien acis spīd un mati saveļas no prieka, un pagājusi ir vairāk kā nedēļa.
Liels paldies jums, par šādu lietu es patiešām varētu iemīlēties pasākuma galvenajos organizētājos.
Dresskods – abpus likumam. Ņemot vērā šo varen labi izdomāto un pārdomāto tēmu, drīkstēja ģērbties tā, kā sirds kāroja: daži kļuva par Korejas noziedzīgās pasaules līderu bērniem, daži - par pašpārliecinātiem, naudīgiem un iznesīgiem mafiju bosiem ar daiļavām katrā elkonī, vēl daži pārvērtās par sātaniem, kas vilina godīgus ļaudis kriminālpārkāpumu pasaulē.
Protams, bez fotografēšanās neiztikt, zibspuldzes mirdzinājās visās malās, pat es un mana burvīgā, uz sliekšņa satiktā kompānija pierunāja turpat ārā iznākušo mūziķi mūs nobildēt. Par bildēm nezinu, tās droši vien sanāca.. noziedzīgas.
Sākumā, kad cilvēki bariem vien bija aplipuši ap necilo, bet vienlaicīgi iespaidīgi lēto bāra leti, balle pat lāgā negribēja iesākties, bet, kad visi jau mazliet bija iesiluši, viss sāka rādīties arvien gaišākās krāsās. Dīdžejs lika mūziku, kas gluži vai pavēl dejot, dīdžeju ik pa brīdim nomainīja mūziķi, viņu nosaukums bija M.ART.A, un mūzika bija tāda.. tāda jauka, bet, godīgi sakot, man jauno juristu ballei prasītos kaut kas mazliet citādāks. Protams, ikdienā par tādu mūziku kā M.ART.A es stāvu un krītu, bet tam vakaram, kad galvā pludoja vīns un citi brīnumaini dzērieni, man likās, ka labāk kustēties un baudīt klātesošo sabiedrību būtu pie kaut kā veca, ilgi pārbaudīta, jestra un plaši pazīstama.
Bet kopumā – lai arī nakts laikā sanāca peldēt no balles uz kādu blakus vietiņu un atkal atpakaļ – varu sactīt vienīgi to, ka no tādiem pasākumiem aizraujas elpa tik ilgi, ka prieks ir vēl pusotru nedēļu pēc tā. Man vēl arvien acis spīd un mati saveļas no prieka, un pagājusi ir vairāk kā nedēļa.
Liels paldies jums, par šādu lietu es patiešām varētu iemīlēties pasākuma galvenajos organizētājos.
